Dzīvnieka turēšana mājoklī uzliek tā īpašniekam daudz pienākumu, piemēram, dzīvnieks ir atbilstoši jābaro, jārūpējas par tā veselību un labturību.
Šis raksts skaidro, kādi mājdzīvnieka turēšanas pienākumi un atbildība par to paredzēta normatīvajos aktos.

Mājdzīvnieka īpašnieka pienākumi ir noteikti gan Dzīvnieku aizsardzības likumā, gan Ministru kabineta 2006.gada 4.aprīļa noteikumos Nr.266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”.

Iegādājoties mājdzīvnieku, dzīvnieka īpašnieks uzņemas atbildību par tā labturības un īpašo turēšanas prasību ievērošanu un veterinārmedicīniskās palīdzības nodrošināšanu, nepieļauj tā klaiņošanu, kā arī nepieciešamības gadījumā nodrošina dzīvnieka meklēšanu un letālās situācijās -apbedīšanu.

Normatīvajos aktos minētie pienākumi attiecas arī uz personu, kurai dzīvnieka īpašnieks uzticējis savu mīluli vai kura valdījumā dzīvnieks nokļuvis citādā veidā. Tātad tad, ja draugi sava ceļojuma laikā būs jums uzticējuši savu mīluli un ar to kas atgadīsies, par dzīvnieku atbildīgā persona tobrīd būsiet jūs, nevis dzīvnieka saimnieks.

Dzīvnieka īpašnieka pienākumi – labturība

Mājdzīvnieka īpašnieka pienākumos ietilpst rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai un nodrošināt dzīvnieka turēšanas apstākļu, aprīkojuma, barības un ūdens atbilstību tā fizioloģiskajām un etoloģiskajām (dzīvnieku uzvedības) vajadzībām, ņemot vērā attiecīgā dzīvnieka sugu, attīstības, adaptācijas un pieradinātības pakāpi. Situācijā, ja īpašnieks nodod mājdzīvnieku trešajai personai, īpašnieka pienākums ir sniegt informāciju par dzīvnieka labturības un turēšanas prasībām.

Mājdzīvnieka īpašniekam, ņemot vērā dzīvnieka fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, jānodrošina dzīvniekam fiziskā aktivitāte, bet dzīvniekam, kura pārvietošanās ir ierobežota, – pietiekama turēšanas platība.

Iepriekš minētie normatīvie akti arī paredz, ko mājdzīvnieka īpašnieks nedrīkst darīt.

Mājdzīvnieka īpašnieks nav tiesīgs:

izmitināt mājas dzīvnieku uz mājas balkona vai lodžijas;
radīt antisanitārus apstākļus un turēt mājdzīvnieku tajos;
radīt mājas dzīvniekam sāpes un ciešanas;
lietot mājdzīvnieka apzīmēšanai līdzekļus, kas kaitē tā veselībai.

Attiecībā uz mājdzīvnieka veselību papildus ir jāievēro, ka mājdzīvnieka īpašnieka pienākums ir nodrošināt dzīvnieka regulāru vakcinēšanu.

Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere skaidro, ka mājdzīvnieki – suņi, kaķi, mājas seski, ja tie tiek vesti pastaigās vai uzturas ārpus telpām – ir obligāti jāvakcinē pret trakumsērgu. Bet vakcinācija pret citām slimībām ir dzīvnieka īpašnieka brīva izvēle, kuru viņš izdara, konsultējoties ar veterinārārstu.

Mājdzīvnieka īpašnieks drīkst dzīvniekus pavairot, nekaitējot tā veselībai un atbilstoši tā etoloģijai. Mājdzīvnieka īpašnieks nav tiesīgs izmantot vairošanai slimus mājdzīvniekus, dzīvniekus ar iedzimtām patoloģijām, kā arī fizioloģiski un ģenētiski nesaderīgus dzīvniekus. Aizliegts ir izmantot vairošanai mājdzīvnieku, ja tas apdraud šī dzīvnieka veselību. Nedrīkst pieļaut arī nekontrolētu dzīvnieka vairošanos.

Ja mājdzīvnieka īpašnieks pilsētas vai ciema teritorijā vienā adresē tur piecus un vairāk vienas sugas siltasiņu mājdzīvniekus, kas ir vecāki par sešiem mēnešiem, viņam septiņu darbdienu laikā rakstiski par to ir jāinformē PVD teritoriālā struktūrvienība, norādot savu vārdu un uzvārdu, mājdzīvnieku sugu, skaitu, turēšanas vietas adresi un tālruņa numuru.

Dzīvnieka īpašnieka pienākumi, mājdzīvniekam atrodoties ārpus telpām

Mājdzīvnieka īpašniekam ir tiesības kopā ar mājdzīvnieku atrasties ārpus savas mājas teritorijas, taču ir jāņem vērā šādi apstākļi:

dzīvnieks nedrīkst traucēt sabiedrību un radīt draudus cilvēku drošībai, veselībai un dzīvībai;
dzīvnieks nedrīkst radīt draudus citu dzīvnieku drošībai, veselībai un dzīvībai.

Tāpat apdzīvotu vietu teritorijā dzīvnieka īpašnieka pienākums ir savākt sava mājdzīvnieka ekskrementus, kā arī uzticēt mājdzīvnieka vešanu ārpus mājas teritorijas tikai personai, kas spēj kontrolēt un savaldīt dzīvnieku, un nodrošināt, lai mājdzīvnieks neapdraud cilvēkus un dzīvniekus.

Ja kaķis uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā, dzīvnieka īpašniekam ir pienākums nodrošināt sterilizēta kaķa apzīmēšanu. Kādēļ tas ir svarīgi, skaidro Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta Dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja vietniece Inga Kronenberga.

“Par klaiņojošiem dzīvniekiem nav uzskatāmi sterilizēti kaķi, kas uzturas pilsētās un lauku apdzīvotās vietās dzīvojamo māju tuvumā. Arī dzīvnieku īpašniekiem ir jāapzīmē savs sterilizētais kaķis, lai dzīvnieku ķērāji nesagūstītu to kā klaiņojošu. Šī norma attiecināma tikai uz kaķiem, jo tikai šie mājas (istabas) dzīvnieki attiecīgajās teritorijās drīkst atrasties bez īpašnieka pastāvīgas uzraudzības,” informē I.Kronenberga.

Ar sterilizēta kaķa apzīmēšanu saprotama kaķim aplikta kaklasiksna, ar vai bez norādes uz dzīvnieka īpašnieka kontaktinformāciju.

Dzīvnieks nedrīkst traucēt apkārtējos

Mājdzīvnieka īpašnieka pienākumos ietilpst arī rūpēties par to, lai viņa mīlulis netraucētu citus sabiedrības locekļus. Tāpat dzīvnieka īpašnieka pienākums ir:

rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;
nodrošināt, lai mājdzīvnieks (tā smaka, riešana vai gaudošana) netraucētu mājas vai apkārtnes iedzīvotājus.

Dzīvnieks transportlīdzeklī

Dzīvnieku pārvadāšanas kārtību sabiedriskajā transportlīdzeklī nosaka Ministru kabineta 2012.gada 28.augusta noteikumi Nr.599“Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība”. Šo noteikumu 74.punkts paredz, ka sabiedriskajā transportlīdzeklī ir atļauts pārvadāt suņus, kaķus, dekoratīvos putnus, mājputnu vai dekoratīvo dzīvnieku mazuļus un citus mājdzīvniekus. Taču Satiksmes ministrijas pārstāve informē: “Pasažierim, kurš pārvadā dzīvnieku sabiedriskajā transportā, ir jārūpējas, lai dzīvnieks netraucētu citus pasažierus.”

Viņa norāda, ka papildus minētajām Ministru kabineta normām dzīvnieku pārvadāšanas kārtību reglamentē arī Ministru kabineta 2013.gada 18.jūnija noteikumi Nr.322 “Dzīvnieku pārvadāšanas noteikumi”, kuru 7.punks noteic, ka, pārvadājot mājdzīvniekus sabiedriskajā transportlīdzeklī,

sunim uzliek uzpurni, suni tur pavadā vai ievieto piemērotā somā, konteinerā vai būrī;
citus mājdzīvniekus ievieto piemērotās somās, konteineros vai būros.

Tātad klēpī turēt savu suni, kaķi vai kāmīti, braucot sabiedriskajā transportā, nevarēs – tas ir stress gan dzīvniekam, gan saimniekam, gan pārējiem pasažieriem. Par dzīvnieka pārvadāšanu sabiedriskajā transportā maksā kā par vienu bagāžas vienību. Šo maksu nosaka pārvadātājs. Piemēram, “Rīgas satiksmes” transportlīdzekļos ir jāmaksā, ja pārvietojas ar suni, kurš ir pavadā. Ja dzīvnieks atrodas būrī vai somā, par tā vešanu nav jāmaksā.

Sods par pārkāpumu

Dzīvnieka īpašnieka pienākums ir rūpēties par savu mājdzīvnieku un uzņemties atbildību arī par tā rīcību. Ja dzīvnieka īpašnieks pret sev noteiktajiem pienākumiem izturas vieglprātīgi vai tos ignorē, jārēķinās ar to, ka dzīvnieks tiks atsavināts, nodots dzīvnieku patversmei vai nonāvēts.

Rīgas pašvaldības policijas Sabiedrisko attiecību speciāliste Inese Tīmane informē, ka dzīvnieku labturības prasību ievērošanu kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests, kā arī valsts un pašvaldības policija. Dienesta inspektoriem un pašvaldībām ir tiesības kontrolēt minētajos noteikumos izvirzīto prasību ievērošanu, ja ir aizdomas vai sūdzības par pārkāpumiem.

Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 106.-106.1pants noteic sodu par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu.
Par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu – izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu fiziskajām personām no septiņiem līdz trīssimt piecdesmit euro, bet juridiskajām personām – no piecpadsmit līdz septiņsimt euro, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas.
Par tādiem pašiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas vai ja to dēļ nodarīts fizisks vai materiāls zaudējums, – uzliek naudas sodu fiziskajām personām no piecpadsmit līdz septiņsimt euro, bet juridiskajām personām – no septiņsimt līdz tūkstoš četrsimt euro, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas.
Par bīstama suņa turēšanas prasību pārkāpšanu – uzliek naudas sodu fiziskajām personām no septiņdesmit līdz septiņsimt euro, bet juridiskajām personām – no simt desmit līdz tūkstoš četrsimt euro, konfiscējot dzīvnieku vai bez tā konfiskācijas.
Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem vai dzīvnieku nogalināšanas prasību pārkāpšanu – uzliek naudas sodu fiziskajām personām no septiņiem līdz trīssimt piecdesmit euro, bet juridiskajām personām – no piecpadsmit līdz septiņsimt euro, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas.

Rīgas pašvaldības policijas pārstāve norāda, ka pašvaldības policija, konstatējot administratīvo pārkāpumu, uzsāk lietvedību un sastāda administratīvā pārkāpuma protokolu, savukārt gadījumus, kad dzīvnieks kādai personai nodarījis vidēji smagus vai smagus miesas bojājumus, izvērtē Valsts policija.

I.Tīmane informē, ka Rīgas pašvaldības policija 2013.gadā laika posmā līdz 2.septembrim par dzīvnieku labturības noteikumu neievērošanu pie atbildības ir saukusi dzīvnieku īpašniekus 270 gadījumos.

Par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu – 215 reizes.
Par tādiem pašiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uz likšanas vai ja to dēļ nodarīts fizisks vai materiāls zaudējums – 32 reizes.
Par bīstama suņa turēšanas prasību pārkāpšanu – 1 reizi.
Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un dzīvnieku nogalināšanas prasību pārkāpšanu – 1 reizi.
Par dzīvnieku slēpšanu no PVD inspektora, dzīvnieku neidentificēšanu (nemarķēšanu) vai izvairīšanos no to uzskaites pašvaldībā – 19 reizes.
Par tādiem pašiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas – 2 reizes.

ESENCE

Dzīvnieka īpašnieka pienākumi:

uzņemties atbildību par mājdzīvnieka labturības un īpašo turēšanas prasību ievērošanu;
nodrošināt veterinārmedicīnisko palīdzību;
uzmanīt dzīvnieku, kad tas atrodas ārpus mājokļa;
ievērot, lai dzīvnieks netraucē apkārtējos iedzīvotājus;
ievērot noteikumus par dzīvnieka pārvadāšanu sabiedriskajā transportā;
nepieļauj klaiņošanu;
nodrošināt dzīvnieka apbedīšanu.

Raksts ir paņemts no LVportāls