Ziņas

Par autostāvvietu

Maskavas ielā dzīvo cilvēki, kas zina, kā sapost māju, lieki neizdodot naudu

Rīdziniekiem, kurus interesē māju apsaimniekošanas jautājumi, derētu aizstaigāt līdz namam Maskavas ielā 269a. Nav jau tā, ka šī piecstāvu māja būtu ideālā stāvoklī, līdz ideālam vēl tālu, bet gan nams, gan pagalms izskatās visnotaļ sakopti. Par iedzīvotāju nopietno attieksmi pret savu īpašumu liecina šķietami nenozīmīgi sīkumi: pie mājas atvesta melnzeme, visapkārt pagalmam iestādīti krūmi, pie visām ieejas durvīm noliktas atkritumu urnas, pastkastes nav jaunas, bet rūpīgi nokrāsotas.

Tieši šo māju pašvaldības namu pārvaldes iecirknī Daugava min kā paraugu citiem. Reiz tur pat ieradušies ārzemju žurnālisti. Pirms tam iedzīvotāji sarīkoja kārtējo talku, lai viss izskatītos gods godam. Bet vispār talkas te ir ikdienišķa parādība. Pēdējā reizē ne tikai grāba un slaucīja, bet arī iedēstīja puķes zem logiem.

Mēs palūdzām mājas padomes priekšsēdētāju Antoņinu Kopilovu pastāstīt, kā izdevās apvienot mājas iemītniekus. Daudzi mūsu lasītāji stāsta, ka gribētu piedalīties mājas apsaimniekošanā, bet esot grūti sapulcināt kaimiņus uz kopsapulci. Pat rakstveida aptauju svarīgos jautājumos lielos daudzstāvu namos ir grūti sarīkot, bet Antoņinai Kopilovai 60 dzīvokļu mājā nez kāpēc viss notiek gludi.

Cilvēkus apvienoja problēma

– Palīdzēja nelaime, – stāsta Antoņina. – 2008. gadā uzzinājām, ka iepretī mūsu mājai zaļajā zonā paredzēts būvēt jaunu namu. Devāmies ar jautājumiem uz Austrumu izpilddirekciju un uzzinājām, ka projekta sabiedriskā apspriešana pabeigta, savākts daudz parakstu „par”. Pārskatījām parakstus, izrādījās, ka par jaunbūvi balsojuši nevis Ķengaraga iedzīvotāji un pat ne rīdzinieki, bet gan cilvēki no Talsu rajona. Piedodiet! Apkārtējo namu iedzīvotāju viedoklis nevienu nebija interesējis, it kā no Talsiem viss labāk redzams. Mums tas šķita nepieņemami, tāpēc savācām to iedzīvotāju parakstus, kuru māju logi pavērsti pret paredzēto būves vietu. Taču mūsu prasība pārskatīt sabiedriskās apspriešanas rezultātus visur tika noraidīta.

Ne reizi vien gājām uz Rīgas domi, nu gluži kā uz darbu, iepazināmies ar visu politisko frakciju vadītājiem. Nolīgām pat arhitekti, kura izdarīja aprēķinus, kas liecināja, ka jaunas mājas būvniecība pagalmā nav pieļaujama. Naudu arhitektes algošanai vācām kopīgiem spēkiem, tā arī iepazinos ar mājas iedzīvotājiem.

Bet pagalmu izdevās nosargāt, pateicoties nejaušībai: izrādījās, ka projekta attīstītāji dokumentos kļūdaini norādījuši zemesgabala kadastra numuru. Pašvaldība pārskatīja pieteikumu un anulēja būvatļauju.

Valde 14 cilvēku sastāvā

Tostarp mūsu mājas iedzīvotāji sāka apspriest citu samilzušu problēmu: apsaimniekotājam Ķengaraga nami mēs maksājam prāvu naudu, laiks būtu kaut ko darīt labiekārtošanai. Kaimiņi pierunāja mani uzņemties mājas vecākās pienākumus, vadīt mājas komiteju. Manas pilnvaras tika noteiktas ar kopsapulces lēmumu 2009. gadā, bet kopumā mājas valdē darbojas 14 cilvēki. Iecirkņa Daugava vadītājs Vjačeslavs Troškovs vēl tagad brīnās: „Kāpēc tik daudz? Kā jūs valdē varat pieņemt lēmumus, ja tik lielam skaitam cilvēku grūti pat sapulcēties?” Toties es skaidri zinu, ka šie 14 dzīvokļu īpašnieki vienmēr atbalstīs mani kopsapulcēs. Bet jebkurš dzīvokļu īpašnieku kopības pieņemtais saimnieciskais lēmums pārvaldniekam ir obligāti jāpilda.

Izeja no situācijas

Pieņemot lēmumus īpašnieku kopsapulcē, pats briesmīgākais ir tukšie un izīrētie dzīvokļi. Mūsu mājā tādu ir gandrīz ceturtā daļa – 12 no 60. Astoņos dzīvokļos mājo īsto īpašnieku bērni vai vecāki, kuriem kopsapulcē nav balsstiesību. Bet šīs balsis pa laikam ir ļoti svarīgas, bez tām nav iespējams pieņemt lēmumus par remontdarbiem, par līdzekļu vākšanu.

Mums izdevās rast risinājumu šai situācijai. Saskaņā ar likumu īpašniekam ir tiesības pilnvarot dzīvoklī dzīvojošo cilvēku vai kādu no kaimiņiem (vai jebkuru citu personu) pārstāvēt viņa intereses kopsapulcē. Pilnvaru var rakstīt ar roku, tai nav vajadzīgs notariāls apstiprinājums, un tā ir derīga tikai balsošanai. Mēs pamazām vien panācām, ka mājā nedzīvojošie īpašnieku izraksta pilnvaras citiem mājas iedzīvotājiem, un tagad mums palikuši tikai trīs dzīvokļi, kuru iemītnieki nevar balsot.

Kā mājas vecākā varu teikt – žēl, ka Latvijā neviens likums nenosaka, ka dzīvokļa īpašniekam aizceļojot jāatstāj pārvaldniekam sava adrese. Cilvēkus nav iespējams atrast! Īpaši nepatīkami, ja mājai svarīgs lēmums jāpieņem vasarā. Lai sapulce būtu lemttiesīga, nepieciešams, lai tajā piedalītos īpašnieki, kas pārstāv vairāk nekā pusi no mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem, bet mūsu vecie ļaudis vasaru lielākoties bauda ārpus pilsētas. Reizēm jāpieņem steidzams lēmums, bet tas ir grūti izdarāms.

Gribam normālu autostāvvietu!

Tagad esam sasparojušies rekonstruēt autostāvvietu pie mājas. Pēc Rīgas domes vēlēšanām mūsu māja tika ietverta iekškvartālu ceļu labiekārtošanas projektā, ko kūrē rajona izpilddirekcija. Mums apsolīja finansējumu autostāvvietas paplašināšanai. Šobrīd pie mājas ir vieta tikai sešām mašīnām, bet vajadzētu vismaz trīsdesmit, citādi „ātrā palīdzība” pie mājas var piekļūt, tikai braucot pa zālienu, bet ugunsdzēsēji vispār laužas caur krūmiem.

Izpilddirekcijā mūs brīdināja, ka stāvvietas paplašināšanas projekts mums jāpasūta pašiem. Apspriedām jautājumu kopsapulcē, iedzīvotāji nobalsoja par to, lai šajā gadījumā maksā tikai tie īpašnieki, kuri stāvvietu vēlas piesaistīt savam dzīvokļa īpašumam. Pēc balsošanas izlikām kāpņu telpās paziņojumus: „Tos, kas vēlas pagalmā autostāvvietu, lūdzam iemaksāt naudu mājas fondā.” Nauda, protams, tiek pieņemta tikai ar triju mājas valdes locekļu parakstiem.

Saskaņošana ar 11 iestādēm

Izrādās, ka, lai tiktu pie normālas autostāvvietas, jāpārvar ne mazums šķēršļu. Vispirms mēs sarakstījāmies ar Latgales priekšpilsētas administrāciju, pat pievienojām izgriezumus no mūsu politiķu pirmsvēlēšanu publikācijām, lai atgādinātu solījumu labiekārtot pagalmus.

Kad bijām saņēmuši pilsētas piekrišanu, devāmies uz Būvvaldi, taču tur paskaidroja, ka man nav tiesību pārstāvēt māju, esot vajadzīga SIA Rīgas namu pārvaldnieks izsniegta pilnvara. Problēmu uzreiz neizdevās atrisināt, neesmu jau namu pārvaldes darbiniece. Beidzot, pateicoties mūsu pārvaldnieka Vjačeslava Troškova atsaucībai, dabūju izziņu, kurā bija teikts, ka iedzīvotāji ar savu balsojumu pilnvarojuši mani pārstāvēt viņu intereses.

Jo tālāk, jo trakāk. Vispirms mēs samaksājām 230 eiro par topogrāfisko uzmērīšanu, tad vēl ap 500 eiro arhitektei. Tiesa, arhitekta pakalpojumi būtu maksājuši vēl divas trīs reizes dārgāk, ja vien mājas komiteja pati neuzņemtos stāvlaukuma projekta saskaņošanu ar 11 uzņēmumiem un iestādēm: AS Rīgas siltumsSIA Rīgas ūdensAS Latvijas gāze u.c. Izrādās, ka ierīkot pie mājas parkošanās vietu mašīnām nav nemaz tik vienkārši.

Plus konteinerlaukums

Daudzi sarežģījumi radās pavisam negaidot. Piemēram, sākotnēji mēs bijām paredzējuši pie mājas ierīkot 33 jaunas mašīnu parkošanas vietas, taču Veselības inspekcija pieprasīja, lai mēs, rekonstruējot ceļu, reizē savā teritorijā ierīkotu jaunu laukumu atkritumu tvertnēm. Vecais laukums atrodas uz kaimiņu zemesgabala un nevienam netraucē, tad kāpēc vajadzīgs jauns? Izrādās, iniciatīva ir sodāma: nu, kad esam sākuši rosīties, pastāvīgi saņemam no varas iestādēm jaunus rīkojumus.

Automobiļu stāvvietu skaitu samazināja ne tikai konteineru laukums, bet arī liels koks, zem kura būvēt mēs nedrīkstējām. Beigu beigās iegūsim 25 parkošanās vietas, tātad mazāk salīdzinājumā ar pretendentu skaitu. Mudināsim arhitekti izdomāt, kā apmierināt visus stāvvietas kārotājus. Lai palauza galvu!

Labi vārdi par priekšniecību

Projekta saskaņošanu Būvvaldē ceram pabeigt tikai līdz jaunajam gadam, bet darbus sāksim nākamajā sezonā. Taču mēs priecājamies par to pašu, jo bez priekšpilsētas vadības atbalsta vispār ne pie kāda stāvlaukuma netiktu. Par laimi mūsu Austrumu izpilddirekcija ir ļoti pretimnākoša. Piemēram, mēs divus gadus rakstījām sūdzības par to, ka pie mūsu mājas nav ielas apgaismojuma, vecie apgaismes stabi ir gluži vienkārši nozāģēti. Cilvēki baidījās tumsā iet laukā, lai nepakristu vai neuzdurtos bandītiem. Šogad rajona administrācija pie mūsu mājas uzstādīja četrus jaudīgus gaismekļus, problēma ir atrisināta.

Un vēl ar avīzes starpniecību vēlos izteikt pateicību mūsu namu pārvaldes iecirkņa vadītājam Vjačeslavam Troškovam. Zinu, ka vairākums cilvēku tikai kritizē pārvaldniekus, bet es cenšos uz visu raudzīties pozitīvi. Es saprotu, ka pārvaldnieki darbojas šauros likumu un noteikumu rāmjos un bieži vien nevar izpildīt iedzīvotāju prasības, bet mūsu iecirkņa vadītājs mums palīdz, cik vien ir viņa spēkos.

Neveiksmīga pieredze ar durvīm

Remontdarbu jautājumos mums ir gadījušās nesaskaņas ar SIA Rīgas namu pārvaldnieks. Piemēram, 2012. gadā mēs namu pārvaldes rīkotā konkursa ietvaros pasūtījām metāla ārdurvis. Iedzīvotāju vārdā es parakstīju kopējo tāmi 1200 latu vērtībā, taču meistari darbu izpildīja vienkārši nejēdzīgi. Manas ieejas durvis verot ķērās aiz grīdas!

Nācās vairākkārt iet uz namu pārvaldi un prasīt, lai darbs tiktu paveikts kā pienākas. Beidzot ieradās meistari un nepilnības novērsa. Taču nākamā gada aprīlī saņēmu namu pārvaldes gada pārskatu un ieraudzīju, ka durvju cena pieaugusi par 400 latiem. Kāpēc? Namu pārvaldē skaidroja, ka mēs paši vainīgi – esot strādniekus izsaukuši otru reizi. Taču es joprojām palieku pie pārliecības, ka nekādus papildu pakalpojumus meistari mums nav snieguši, viņi tikai veica garantijas remontu, tātad naudu saņēmuši nepamatoti.

Kopš tā laika mēs lielos darbus mājā veicam, pamatojoties uz trīspusējiem līgumiem. Tas nozīmē, ka dzīvokļu īpašnieki paši balsošanas ceļā izrauga darbu izpildītāju un saskaņo tāmi, bet namu pārvalde tikai samaksā par darbu.

Kam vajadzīgi plastikāta logi?

Vispār vajag būt elastīgiem, tāpēc daudzus darbus esam pasūtījuši arī namu pārvaldē. Piemēram, mēs nolēmām mājai nelikt jaunus plastikāta logus, bet restaurēt vecos. Atnāca iecirkņa meistari, ielika rāmjos jaunus stiklus, piesita līstes, kur vajadzēja, nomainīja rokturus. Mājā uzreiz kļuva siltāk un omulīgāk.

Izdomājām arī trešo veidu, kā savest māju kārtībā. Pirmkārt, mums pašiem ir ieinteresēti un prasmīgi cilvēki, kuri var daudz paveikt. Reiz atgriežos no vasarnīcas un redzu, ka mājā tiek mainītas lietus ūdens notekas. Eju uz pagrabu, bet tur mūsu Saša pats savām rokām liek jaunas caurules! Divās sekcijās viņš notekas nomainīja, tad arī namu pārvalde sasparojās un izdarīja to pašu atlikušajās divās. Otrkārt, daļu remontdarbu mēs veicam par skaidru naudu. Pagājušā gada novembrī iedzīvotāji kopsapulcē pieņēma lēmumu, ka katrs dzīvoklis mājas fondā iemaksās 15 eiro sīkiem remonta darbiem. Sākām prātot, ko labu par šo naudu varētu izdarīt, un atcerējāmies, ka pasta kastītes mums ir nožēlojamā stāvoklī. Sākām meklēt informāciju internetā un uzzinājām, ka viena piecu kastīšu sekcija maksā 225 eiro, tātad pasta kastīšu nomaiņai visā mājā mums vajadzīgi 2800 eiro. Par tādu naudu pusi kanalizācijas cauruļu pagrabā var salabot!

Nolēmām rīkoties citādi: palūdzām vienu no mūsu mājas iemītniekiem salabot vecās kastītes. Viņš tās iztaisnoja, nokrāsoja, no jauna uzrakstīja numurus, un to visu par 195 eiro. Ja kāds vēlējās ielikt jaunu slēdzeni, viņš par to meistaram maksāja pats.

Laba doma: nolasīt skaitītāju rādījumus vienā dienā

Varu pastāstīt par vēl vienu mūsu mājas izgudrojumu. Mēs ļoti ilgi cietām lielus ūdens zudumus, reizēm korekcija sasniedza pat 100 kubikmetru mēnesī. Beidzot pieņēmām lēmumu skaitītāju rādījumus visi nodot vienā mēneša dienā – 27. datumā. Atgādinājumam uz katra dzīvokļa rēķina ar roku uzrakstījām: „Neaizmirstiet rādījumus nodot tieši 27. datumā!” Tajā pašā dienā mēs saskaņā ar iedzīvotāju lēmumu nolasām mājas kopējo skaitītāju rādījumus. Pateicoties vienotajam uzskaites laikam, ūdens patēriņa starpība tagad samazinājusies līdz 20 kubikmetriem mēnesī, un tas ir lielisks rezultāts.

Nesen kopsapulcē pieņēmām lēmumu nākotnē visā mājā uzstādīt vienādus augstas precizitātes klases skaitītājus. Katrs dzīvokļa īpašnieks arī turpmāk uzstādīšanu veiks par savu naudu, bet mēs noteicām, ka visiem jāvēršas vienā konkrētā firmā. Pēc četriem gadiem, kad visos dzīvokļos būs precīzi skaitītāji, korekcija samazināsies līdz minimumam.

Bruģējums nāca ar grūtībām

Ja tā labi padomā, tad pēdējo sešu gadu laikā mēs mājā esam ļoti daudz izdarījuši. Pats svarīgākais darbs bija mājas pamatu bruģēšana.

2012. gadā viens no kaimiņiem, cilvēks ar zelta rokām, paaicināja mani uz pagrabu un parādīja, ka mājas pamatos radušās plaisas. Izrādījās, ka ap pamatiem vispār nav bruģējuma. Namu pārvaldes tehniskajā nodaļā sākumā tam neticēja, taču pavasara talkas laikā mēs atrakām māju no visiem četriem stūriem, un speciālistiem nācās aktā fiksēt, ka bruģējuma tiešām nav.

Tad Vjačeslavs Troškovs pieņemšanā man sacīja: „Ja jāizdara izvēle starp steidzamiem remonta darbiem, es ieteiktu sākt tieši ar bruģi. Ja sāks plaisāt pamati un māja nosēdīsies, jūsu izdevumi būs simti tūkstošu!” Mēs ņēmām vērā pārvaldnieka teikto.

Bruģēšanu veicām pēc trīspusēja līguma par 4722 latiem, bet tas nenācās viegli. Veselu gadu mēs papildus maksājām 0,29 latus par dzīvojamās platības kvadrātmetru. Cilvēki īgņojās, bet, kad darbs bija pabeigts, atzina, ka nauda nav velti tērēta.

Toreiz ar celtniekiem uzreiz vienojāmies: ierīkojiet labu bruģējumu, un mēs jums uzticēsim darbus arī turpmāk. Tagad plānojam to pašu uzņēmumu nolīgt, lai nomainītu kanalizācijas cauruli pagrabā, kas izmaksās 4000 eiro, bet 2015. gadā sasparosimies un pagrabā ieliksim jaunu aukstā ūdens vadu.

„Nepagūstu aizvērt durvis!”

Ja Ķengaragā uzrodas jauni māju vecākie, namu pārvaldes iecirkņa darbinieki uzreiz sūta viņus pie manis pēc pieredzes. Daudzas pilnvarotās personas žēlojas, ka esot grūti sadarboties ar iedzīvotājiem: cilvēki negribot balsot par pārmaiņām, lai cik labas tās būtu, viens otrs pat skrienot uz policiju sūdzēties par aktīvistiem. Tad es saku: „Pacietieties! Kad jūs saksiet kaut ko darīt un cilvēki jums noticēs, mājā būs pavisam cita noskaņa.”

Raksts ir paņemts no Darīsim Kopā!

Man ir viegli strādāt ar mājas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, grūtības rada tikai prombūtnē esošie, ar tiem mūždien nākas sazināties pa telefonu, mēnesī reizēm norunāju divus trīs telefona kredītus. Bet es taču nesaņemu nekādu kompensāciju, strādāju sabiedriskā kārtā.

Kāpēc es to daru? Man tāds kareivīgs raksturs, visu mūžu esmu darījusi sabiedriskos darbus. Atbrauc meita un jautā: „Kāpēc tev durvis visu laiku vaļā?” „Tāpēc, ka nepaspēju aizslēgt, visu laiku nāk cilvēki.” Bet, kad meitai pasūdzos, ka jūtos nogurusi, viņa saka: „Bet tu jau pati to gribi, māt!”